Aizrādīšana/norāšana/pamācīšana

Ja kāds runā vai rīkojas aplami, parasti ir lietderīgi viņam uz to norādīt. Bībele saka: “Kad Pēteris nonāca Antiohijā, tad [es, Pāvils] viņam atklāti nostājos pretim, jo viņš bija kritis vainā” (Galatiešiem 2:11).

Drauga aizrādījums ir vērtīgs, bet ienaidnieka glaimi – bīstami. Bībele saka: “Drauga sitieni nāk no labas sirds, bet pārmērīgi bagātīgi ir nīdētāja skūpsti” (Salamana pamācības 27:6). “Sirds priecājas par ziedēm un kvēpināmām smaržām, bet draugs ir sirdij mīļš sava padoma dēļ, ko viņš dod tavai dvēselei” (Salamana pamācības 27:9).

Aizrādīšana cilvēkam, kurš kļūdījies, būs noderīga un audzinoša pie nosacījuma, ja aizrādījuma motīvs būs mīlestība nevis vēlēšanās pazemot. Bībele saka: “To rakstu jums, nevis jūs apkaunodams, bet pamācīdams kā savus mīļus bērnus” (1. Korintiešiem 4:14). “Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem. Jo kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca?” (Ebrejiem 12:7).

Ja lasām Svētos Rakstus, tie mūs pamāca, norāj, labo un audzina taisnībā. Bībele saka: “Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam” (2. Timotejam 3:16, 17).